Augstākās Izglītības Murgs?

Tas nav godīgi.
Tu man prasīsi, kas tieši? -Augstākās izglītības sistēma.

Katrā fakultātē, gandrīz katrā studiju programmā noteikti ir valsts apmaksātas vietas, bet cik tas ir godīgi?
Kad cilvēki piesakās studijām, cerībā iegūt papildus punktus (ja šāda iespēja pastāv), viņi iesūta savus darbus vai izpilda citas noteiktās prasības. Viņi iegūst papildus punktus. Viņi tiek budžetā. (Protams, ne visi, bet tie, kuriem paveicās vairāk).
Pieņemsim, ka kursā ir 100 cilvēku un ir 15 budžeta vietas. No 100 cilvēkiem būs daļa, kas "iemaldījušies" noteiktajā vidē, jo nezināja, ko grib. Daļa spēj samaksāt studiju maksu, tāpēc viņus budžets īpaši nesatrauc. Viņi arī īpaši necenšas tur iekļūt. Un ir daļa, kuri ļoti vēlas studēt konkrēto jomu, bet viņiem ar budžetu nepaveicās. Finanses arī nav. Savukārt ir šī laimīgā 15 cilvēku daļa, no kuriem 10 tikuši budžetā ļoti neplānoti un negaidīti. Iespējams, ka viņus nemaz neinteresē tas, ko viņi tur mācās, bet sāka studēt konkrēto programmu, jo tā bija reāla vieta tikt budžetā.

Sakiet, kur taisnība? Es runāju par to, ka tie cilvēki, kuri CE ieguva zemākus līmeņus, nevis tāpēc, ka ir dumjāki, bet tāpēc, ka dumjākajiem paveicās vairāk un viņi ieguva augstākus līmeņus, kā arī tika budžeta vietā augstskolā (turklāt viņiem ir reāla iespēja iegūt stipendijas, kas nav tik reāla iespēja pārējiem studēt alkstošajiem cilvēkiem), nebūt nav pelnījuši mazāk kā tie, kas studē laimīgajās 15 vietās.

Galvenā doma tomēr bija tāda, ka cilvēkus diskriminē ļoti negodīgā veidā. Nav pierādījumu, ka tie 15 ir daudz labāki par pārējiem 85, tāpēc viņi var izbaudīt visus studiju gadus ēdot saldākos augļus. Un kurš var pateikt, ka kāds no tiem 85 nevēlas studēt vairāk par tiem 15 budžetu vietu ieguvējiem?

Runājot par stipendijām, kā cilvēki var pateikt, ka viena studiju programma ir vērtīgāka par citu, tāpēc nepiešķirt stipendijas? Vai tur darbojas tas muļķīgais motivācijas vēstules princips?

Latvijā ir pārāk liela diskriminācija un negodība šajā ziņā.

P.S. Nē, mani negrauž skaudība, vai jebkas, ko jūs domājat. Tā ir reāla problēma mūsdienās.
Turklāt, ja kādam rodas jautājumi, vai es tā rakstītu, ja studētu budžetā - iespējams, ka nē, bet fakts paliek nemainīgs, ka par šo tematu runāt un domāt mani iedvesmoja kāds vecāko kursu tiesību zinātņu students.

Motivācijas vēstule: teātris vai iespēja?

Motivācijas vēstules skaidrojumu būtība zina ikviens, kas ir saskāries ar tās nepieciešamību.
Tomēr, ko gan cilvēki raksta šādās vēstulēs? Un kādēļ tā vispār ir nepieciešama?

Es nemācīšu nevienu, kā pareizi dzīvot, tomēr esmu izvirzījusi divus specifiskus skaidrojumus:
1. Motivācijas vēstule = teātris.
Pamatojoties uz kāda darba devēja viedokli, esmu piekritusi viņam, ka motivācijas vēstule ir teātris. Cilvēks raksta, kāpēc viņš vēlas iegūt tieši šo amatu, tieši šajā darba vietā, tieši tagad. Tādi vārdi kā "atbildīgs", "godīgs", "uzņēmīgs" u.c. tamlīdzīgi vārdi ir katras vēstules pamatā.
Protams, mēs visi zinām, ka jūs esat darbīgs, gudrs, pārzināt potenciālās darba vietas pienākumus un lieliski tiksiet ar tiem galā. Gluži tāpat, kā visi citi pretendenti. Motivācijas vēstulē samērā bieži tiek rakstītas pilnīgas muļķības, izceļot savas labās īpašības (kas, protams, ir pilnīgi pareizi), kā arī minot tādas spējas, kuras cilvēkam nemaz nepiemīt, vai arī ir ļoti minimālas. Tāpēc jau tā ir motivācijas vēstule - jūs darba devējam cenšaties iestāstīt, ka būsiet vislabākais darbinieks. Tādēļ jūs arī nesaprotat, kāpēc vēl joprojām neesat pieņemti darbā.

2. Motivācijas vēstule = iespēja.
Tieši tā - bieži vien motivācijas vēstule spēj būt jūsu vienīgā iespēja, kā tikt vēlamajā darba vietā, gadījumā, ja ar CV vien nepietiek. Jūs izvirzāt pietiekami pārliecinošus argumentus, ka tieši jūs būsiet tas cilvēks, kurš spēs pienācīgi, laicīgi un atbildīgi veikt visus pienākumus, nepieļaujot, ka kaut kas varētu noiet greizi. Iespējams, ka jums nav darba pieredzes noteiktajā jomā, tomēr jūs tik un tā pienākumus veiksiet ar lielu atbildības sajūtu. Jūs ātri mācāties. Un jums patīk apgūt jaunas lietas, paplašinot savu pieredzi un zināšanas. Visticamāk, ka darba devējs novērtēs jūsu godīgumu un pieņems darbā, ja nu gadījumā ir vēl trīs cilvēki, kuri ir līdzvērtīgā situācijā, bet viņu motivācijas vēstule nav tik pārliecinoša.

Būtībā motivācijas vēstule ir nepieciešama arī citās dzīves situācijās (piemēram, ja jūs vēlaties pieteikties stipendijai vai ERASMUS apmaiņas programmai, un ne tikai). Tas gan ir citādāk, nekā manis divi minētie motivācijas vēstules "skaidrojumi", jo šajā gadījumā (kā jūs pamanījāt) es runāju par motivācijas vēstules nepieciešamību, lai varētu iegūt darbu.

Reiz es skatījos darba sludinājumus. Bija sludinājums, ka nepieciešama pārdevēja lietotu apģērbu veikalā. Lai kandidētu brīvajai vakancei bija jānosūta CV un motivācijas vēstule.
Tagad lasiet ironiski:
Labdien. Vēlos pieteikties Jūsu izsludinātajai pārdevējas vakancei lietotu apģērbu veikalā, jo tas ir darbs, par kuru esmu sapņojusi jau vairākus gadus. Iemesls, kāpēc studēju komunikācijas zinātnes, ir tāpēc, ka man nebija ko darīt, tā kā nespēju atrast savu ideālo darba vietu.
NĒ!
Iemesls, kāpēc cilvēki piesakās šādai darba vietai ir pilnīgi loģisks - lai palielinātu savus ienākumus.
Būtībā tā būtu jāsākas katrai motivācijas vēstulei darba devējam, bet to jau parasti neviens neraksta.
Ja piedāvātā darba vieta patiešām ir tā vērta - jā, motivācijas vēstule ir iespēja.
Ja piedāvātā darba vieta ir nebūtiska (kā manis minētajā gadījumā, bet tas ir viens no 100) - motivācijas vēstule, visticamāk, būs teātris.

Skatoties uz motivācijas vēstuli no darba devēja puses - cik lielā mērā viņš ir ieinteresēts lasīt jūsu rakstītās 1000 rakstu zīmes? Iespējams, ka izlasot CV viņš saprot, ka jums nav nekādas pieredzes un motivācijas vēstuli nemaz nelasīs. Bet tas ir tikai minējums.

Veiksmi visiem ar motivācijas vēstuļu rakstīšanu! :)

Nacionālais Idiotisms

Man gribas uzrunāt tos, kas sevi par latvieti sauc.
Vai latvietis ir tas, kurš svin visus valsts svētkus, atbalsta Latviju visdažādākajos sporta veidos un runā latviešu valodā? Jā, būtībā galvenais jau nav tās asinis, kas dzīslās rit, bet gan prasme runāt latviešu valodā - vismaz tā ir viena no visspilgtākajām pazīmēm, kas norāda, ka esi latvietis. 

Tu man teiksi, ka visi latvieši runā latviešu valodā. Piedod, bet man nav spēka Tev ticēt!
Cilvēk, mosties! Vai Tu tiešām uzskati, ka latvieši māk savu valodu?

Es dzirdu, kā cilvēki runā un es redzu, kā cilvēki raksta. Tā nav latviešu valoda, piedod, bet apmēram trešā daļa latviešu nemāk latviešu valodu. 
Vai Tu seko savai valodai? Tu izmanto pareizus vārdus, lai paskaidrotu vienkāršas darbības? 
Man riebjas, ka cilvēki saka 'laukā', nevis 'ārā'. Kartupeļu laukā vai kara laukā? 'Pašreiz' vai 'patreiz'? Un kā ar to 'savādāks' un 'citādāks'? Arī ironija nav ogas, un diemžēl man jāteic, ka tie ir tikai daži piemēri.

Pieļauju, ka runātprasme nav tik traģiskā stāvoklī, kā rakstītprasme. 

Saprotu - 21. gadsimts, un tehnoloģijas aizņem lielāko mūsu ikdienas daļu, bet tas nebūt nenozīmē, ka ir jāpārkāpj jebkādas morāles un gramatikas normas un jāraksta, kā ātrāk vai vienkāršāk.

Uzskatu, ka gramatikas pamati ir jāzina pilnīgi visiem, kā, piemēram, teikumu sākt ar lielo sākumburtu un  noslēgt ar pieturzīmi. Jā, visādi gadās, jo īpaši čatojot - ne vienmēr gadās sākt teikumu ar lielo sākumburtu vai ielikt pieturzīmi teikuma beigās, bet ja to dara pilnīgi apzināti?

Pieņemsim, ka tas ir normāli, ja netiek ielikts kāds komats patiesi sarežģītā "sakārtoti-pakārtoti-sakārtotā" teikumā, bet tik vienkārši, kā punkts, jautājuma/izsaukuma zīme teikuma beigās?

Saprotami, ja kādam datorā nav tāda privilēģija, kā iespēja rakstīt ar garumzīmēm/mīkstinājuma zīmēm, tāpēc pašsaprotami, ka tiek rakstīts nevis 'ā', bet 'aa' utt. Tomēr vēlos vērsties pie Tevis, ja Tev ir šāda iespēja – tas ir slinkums vai nemākulība? Jebkurā gadījumā tā ir nolaidība, pazemīga nolaidība.
Pat, ja var pievērt acis uz iepriekšminētajiem 'aa', tad sakiet, kā lai piever acis uz visiem 'x' un 'w'?
Būtībā jau nepareiza rakstība ir iesakņojusies cilvēku smadzenēs, kas liedz iespēju domāt līdzi savam rakstīšanas stilam.

Daži spilgti piemēri, kas pierāda, ka patiesībā latviešu valoda ir kritiskā stāvoklī:
1) "nesen majas ienacu ardraugiem futbolu spelejam 3 stundas forsi domaju varbut varam satikties tu tacu teici kad riga zdivosi iresi pie drauzdenes varu atbraukt"
2) "pagajusho svetdien man nozaga tel, liidz ar to wisi kontakti arii pazuda"
3) "tada jociga sajuuta ka nevar ieiet :D un tagad kaadu gadu ne1 nevar ieiet labais"

Labi, es saprotu, ka daudzi tikai sāk mācīties rakstīt gramatiski un stilistiski pareizi, tāpēc nezina vienkāršus vārdus un to nozīmi, nemāk ielikt komatu pirms 'bet' un punktu teikuma beigās, bet tie, kuri jau sen absolvējuši vidusskolu (piemēram)? Tu uzskati, ka 25 gados rakstīt tā, kā raksta 10 gadīgi bērni, ir pieņemami?

Šādiem cilvēkiem es ieteiktu apmeklēt latviešu valodas kursus. Pat, ja viņi ir tik slinki, lai iemācītos vienkāršo latviešu valodas gramatiku, tad iesaku pajautāt viszinošajai Google, kā pareizi rakstīt un runāt latviešu valodā. Tā noteikti palīdzēs.

Kā lielu P.S. vēlos minēt, ka mana latviešu valoda nebūt nav perfekta, bet es cenšos to attīstīt un uzlabot. Man nav maģistra grāds filoloģijā, nebūt nē, tomēr tas nenozīmē, ka nevaru subjektīvi spriest par to, kā savu valodu lieto latvieši.

Esmu pārliecināta, ka kāda daļa šī raksta lasītāju tagad pārbauda manas latviešu valodas zināšanas. Paldies, jūs mani iepriecinājāt!